blues

Kas ir blūzs?

Blūzs ir viens no mūzikas žanriem, kas balstās uz jautājuma un atbildes principu. Sākumā tā ir bijusi liriska afroamerikāņu dziesma, taču mūsdienās blūzs ir sajaucies kopā ar kantrī un folkmūzikas elementiem. Tiek uzskatīts, ka sākumā blūzs veidojies no spiričueliem jeb mūsdienās jau zināmajiem gospeļiem, kā arī vergu dziesmām. Pats vārds “blūzs” ir cēlies no angļu valodas vārdu savienojuma “blue devils” (burtiski tulkojot “zilie velni”), kas nozīmē melanholiju un skumjas. Muzikālā ziņā blūzā paustās skumjas un sāpes parasti ataino minora skaņkārtā, taču blūzā tiek izmantoti gan minori, gan mažori, turklāt ir pat grūti nošķirt, kādā tonalitātē blūzs ir izpildīts.

Sākotnēji blūzu izpildīja melnādainie cilvēki, kas dziesmā ielika savas skumjas un pārdomas pār dzīvi, tās grūtumu. Bieži vien arī blūzu saista ar vergiem, kuri šādas dziesmas izpildīja, strādājot smagus darbus plantācijās un tīrumos. Plaši sabiedrībā ir zināms teiciens “feeling blue”, kas pauž sajūtas par netaisno dzīvi, zaudējumiem gan mīlestības, gan materiālo vērtību.

No sākotnējā blūza 20. gadsimtā attīstījās tā sauktais pilsētas blūzs, kas īpašu uzplaukumu piedzīvoja tieši 50. gados. Pirmais publicētais blūza skaņdarbs gan radies 1908. gadā un tas pazīstams kā Dallasas blūzs. 1920. gadā plašu popularitāti ieguva blūza skaņdarbs “Crazy Blues”, kuras izpildītāja ir Meimija Smita. Viņa ir arī pirmā melnādainā sieviete, kas iedziedājusi vokālu blūzam. Šis ieraksts bija tik veiksmīgs, ka jau pirmajā mēnesī tika pārdots 75`000 kopiju.
Blūzā balstās uz akordu progresiju, kurā ļoti svarīga loma ir tieši basa melodijai – tieši šī melodija ir galvenais mūzikas virzītājs. Tāpat melodiskajā ziņā bieži vien tiek izmantotas pazeminātās skaņas, piemēram, pazemināta septītā pakāpe. Pamatā šim mūzikas žanram ir AAB forma. Visbiežāk tiek izmantots 12 taktu periods, kur harmonijas tiek mainītas ik pēc četrām taktīm. Tradicionālajā periodā tiek izmantota tonika (T), subdominante (S) un dominante (D), kas sakārtotas noteiktā secībā – T, S, D un T. Piemēram, do mažorā akordu secība tradicionālajam blūzam ir C (do mažors), F (fa mažors), G (sol mažors), C. Blūzā tiek izmantoti dažādi elementi, piemēram, hromatiskie gājieni, kas piedod sērīgu un sāpīgu skanējumu. Tāpat arī ļoti svarīgs ir cikliskums. Blūzam ir raksturīgi, ka vārdu frāzes, nelielas domas tiek vairākas reizes atkārtotas, uzsverot tajā ietverto domu vai jautājumu. Svarīgu lomu blūza izpildījumā ieņem arī ritmiskie akcenti un uzsvari, kas veido atšķirīgu ritmisko zīmējumu. Tieši šie instrumentālie, kā arī vokālie izcēlumi ir kā viena no blūza žanra pazīmēm.
Blūzs sākotnēji tika izpildīts uz bandžo vai kāda cita ģitārai līdzīga strinkšķināmā instrumenta. Mūzikas žanram attīstoties, blūza skaņdarbu izpildīšanā sāka izmantot arī citus instrumentus, piemēram, klavieres, kā arī pūšamos instrumentus. Lai gan mūsdienās jau ikviens mūzikas žanrs ir skatuvisks, blūzu tradicionāli izpildīja tikai sev tuvajiem cilvēkiem vai arī pilnīgā vientulībā. Tas skaidrojams tieši ar skaņdarbā un izpildījumā izmantotajiem personīgajiem pārdzīvojumiem un sāpēm, kas ir dzirdamas ne tikai tekstuāli, bet arī instrumentāli.