Jaunākie talanti blūzā

blues

Lai gan tādas blūza leģendas kā B. B. Kings, Roberts Džonsons, Elmors Džeimss, Odetta un Hudijs Ledbeters noteikti ir vārdi, kuri blūza sakarā aizmirsti netiks nekad, ik gadu blūza stila mūziku sāk izpildīt ar vien jauni un ļoti talantīgi mūziķi, kuri pierāda to, ka blūzs nav mirstošs mūzikas žanrs, bet gan žanrs, kas plaukt un zeļ, un ir iemīļots visās paaudzēs.

 

1. Gerijs Klārks Juniors

Viens no talantīgākajiem jaunajiem blūza māksliniekiem ir no Amerikas Savienoto valstu dienvidu štata Teksasas nākušais mūziķis Gerijs Klārks Juniors. Šis 1984. gadā Ostinā dzimušais mūziķis pats muzicē jau no tīņa gadiem, kad viņš 12 gadu vecumā sāka apgūt ģitārspēli. Tā palēnām, sniedzot dažādus nelielus koncertus savā dzimtajā pilsētā, viņš trenēja savas ģitāras un vokālās dotības, līdz viņa pūliņus kādā mūzikas klubā pamanīja mūzikas producents Kliffords Antons. Kopš tā laika Klārks Juniors ir uzstājies kopā ar daudziem pasaules slaveniem blūza māksliniekiem, piemēram, Džimiju Vaughanu, un arī tādu slavenu mūziķi kā Alīšu Kīzu. Pats Klārks savu skanējumu definē kā blūzu, kurš ir ietekmējies kā no džeza, tā kantrī un pat hip-hopa mūzikas, dodot Klārka dziesmām mazliet modernāku blūza skanējumu.

2. North Mississippi Allstars

Otrie blūza mākslinieki, kurus ikvienam blūza mīlim noteikti vajadzētu ievērot ir grupa ar nosaukumu North Mississippi Allstars. Šo grupu veido trīs brāļi – Lūks, Kodijs un Kriss, kuri visi ir uzauguši Mississippi. Lūks nodrošina grupas vokālus un ģitārspēli, Kodijs spēlē bungas un ģitāru, bet Kriss pārvalda basu. Šī grupa tika izveidota jau 1996. gadā, taču savu atpazīstamību tā sāka gūt ap 2000. gadu, kad grupa pirmo reizi uzstājās vakara šovā “Vakars ar Konanu O’Braienu”. Kopš tā laika šī grupa ir ne tikai izdevusi vairākus albumus, bet arī koncertējusi ar virkni citu pazīstamu mūziķu, kā arī pat bijusi nominēta prestižajai Greammy balvai un ieguvusi Labākā jaunā mākslinieka titulu Blūza mūzikas balvu pasniegšanas ceremonijā.

3. The Black Keys

Un trešie mūziķi, kuri nu jau kādu laiku ir pieteikuši sevi populārajā mūzikā, taču var tikt definēti arī kā blūza mūzikas pārstāvji, ir grupa The Black Keys. Šī grupa, kura sastāv no diviem puišiem – Dena, kurš atbild par grupas ģitāras skaņām un vokālu, un Patrika, kurš spēlē bungas, izveidojās 2001. gadā Amerikas Savienoto Valstu Ohaio štatā, un kopš šī gada šis duo patiešām ir ieguvis savu atpazīstamību, izdodot jau 6 studijas albumu, un iegūstot 7 Grammy balvas un ar savu dziesmu El Camino izcīnot Billboard topa augsto otro pozīciju. Un par spīti savai pašreizējai popularitātei, kas ir nodrošinājis, ka mūziķiem vairs nav jāuztraucas par savu koncertu izmaksām vai jāņem kredīts, lai spētu apmaksāt savas turnejas, abi mūziķi pieturas pie sava blūza un roka apvienojuma skaņas un ar vien turpina to attīstīt.

Hudijs Ledbeters

Lead Belly

Hudijs Viljams Ledbeters ir viena no blūza mūzikas leģendām. Viņš bija folkblūza dziedātājs, dziesmu autors, kā arī ļoti labs ģitārists. Viņa labākās dziesmas tika sarakstītas tieši tajā laikā, kad viņš vairākkārt sēdēja cietumā.

Hudijs Ledbeters, kurš plašākai sabiedrībai pazīstams kā Lead Belly, ir dzimis 19.gadsimta 80.gadu beigās Luisiānas štatā, Mūringsportā. Līdz 13 gadu vecumam viņš mācījās skolā, kur arī spēlēja savā pirmajā grupā. Vēlāk gan viņš skolu pameta un strādāja kopā ar tēvu zemkopībā. Pusaudža gados viņš cītīgāk pievērsās ģitārspēles apguvei, turpinot arī spēlēt vietējās dejās. 16 gadu vecumā viņā pārcēlās uz Šrīvportu, kur divus gadus turpināja uzstāties kā mūziķis. Drīz vien viņš apprecējās un pēc kāda laika iepazinās ar aklo Lemonu Džefersonu. Kopā ar šo blūza izpildītāju viņi sāka muzicēt. Šajā laika posmā viņš pievērsās un izcili apguva 12 stīgu ģitāras spēli, kas arī kļuva par viņa īpašo blūza rokrakstu.

1917.gadā Hudijs Ledbeters tika apsūdzēts slepkavībā un atzīts par vainīgu. Viņš nokļuva ieslodzījumā, kur turpināja nodarboties ar mūziku un ieguva arī savu iesauku – Lead Belly. Pāris gadus vēlāk 1924.gadā viņš, joprojām esot ieslodzījumā, Teksasas gubernatoram Patam Nefam dziedāja dziesmu, kurā lūdza apžēlošanu. Pēc gada viņš arī tika atbrīvots. Diemžēl nepagāja ne pieci gadi, kad Hudijs Ledbeters sadūra kādu cilvēku un tika apsūdzēts slepkavības mēģinājumā. Viņš nokļuva atkal cietumā, taču tā kā tas bija Lielās Depresijas laiks, tad budžeta ierobežojumu dēļ viņam tika ļauts vērsties ar atbrīvošanas iesniegumu daudz ātrāk nekā bija noteikts likumā. Arī šoreiz viņš veltīja gubernatoram dziesmu, lai nokļūtu brīvībā, kas viņam arī veiksmīgi izdevās.

Pēc ieslodzījuma gadiem Hudijs Ledbeters devās uz Ņujorku, kur uzsāka profesionāla mūziķa gaitas. Diemžēl jau drīz vien viņš atkal nonāca incidentā, kur tika sadurts kāds vīrs. Jau trešo reizi slavenais blūza mūziķis nonāca cietumā, tomēr šoreiz viņš tika atbrīvots jau pēc astoņiem mēnešiem.

Atkal nonākot brīvībā, Hudijs Ledbeters jeb Lead Belly piedalījās divos radio šovos. Pēc tam viņš sāka vadīt pats savu iknedēļas radio raidījumu. Šajā laikā viņš arī ierakstīja albumu “The Midnight Special And Other Prison Songs”. Dažus gadus vēlāk Hudijs Ledbeters pārcēlās uz Losandželosu, kur noslēdza savu pirmo nopietno ierakstu studijas līgumu ar Capitol Records. Šajā laikā kā profesionāls mūziķis viņš guva lielus panākumus. Diemžēl drīz vien tika atklāts, ka mūziķim ir nopietna slimība – amiotrofiskā laterālā skleroze, kas ir zināma arī kā Lū Gēringa slimība. Lai gan pēc diagnozes noteikšanas viņš vēl dažas reizes uzstājās, tomēr slimības dēļ viņam nācās izbeigt savas blūza mūziķa gaitas un 61 gada vecumā viņš no šī sklerozes paveida arī nomira.

Kaut gan savas dzīves laikā Hudijs Ledbeters jeb Lead Belly ir bijis noziedznieks, tomēr viņa ieguldījums blūza mūzikā ir bijis ļoti nozīmīgs. Populārākās viņa dziesmas ir “Goodnight, Irene”, “Rock Island Line”, “The Midnight Special” un “Cotton Fields”. Tāpat arī 1988. gadā viņa vārds tika ierakstīts Rokenrola Slavas zālē.

Svarīgākie notikumi blūza vēsturē

blues

Blūza vēstures sākums ir diezgan nezināms, jo blūzs sākotnēji bija tikai afroamerikāņu mūzika, kura tika izpildīta, lai atbrīvotos no netaisnības, apspiestības, pāri darījumiem, kā arī izdziedātu sāpes par mīlestību un tās zaudējumu. Pirmās blūza kā mūzikas žanra iezīmes saskatāmas vergu dziesmās, kas tika dziedātas, smagi strādājot plantācijās un darot grūtus darbus.

Pirmie oficiālie dati par blūza vēsturi parādās vien 20. gadsimta sākumā, kad arī tiek veikti pirmie melnādaino ieraksti, kuru ietekme redzama tālākajā blūza attīstībā. Tikai 1912.gadā tiek ierakstītas pašas pirmās blūza dziesmas to skaitā arī Hendija (W.C.Handy) “Memfisas blūzs”. Pēc tam, sākoties Pirmajam Pasaules karam, notika viena no lielākajām afroamerikāņu migrācijām, kas uz laiku apturēja blūza attīstību, jo tajā laikā vēl baltās rases pārstāvji Amerikas Savienotajās valstīs gandrīz nepazina šādu mūzikas žanru. Vien trīs gadus vēlāk 1920.gada Meimija Smita ieraksta pirmo blūza hitu “Crazy Blues”, kas skaidri iezīmē blūza vēstures laika līniju. Līdz tam 8 gadu laikā nav zināms ne par vienu citu blūza ierakstu.

Plašāku popularitāti šis mūzikas žanrs piedzīvo vien sākot ar 1925.gadu, jo pirmo reizi tiek veikti elektroniskie ieraksti. Elektroniskie ieraksti paver daudz lielākas iespējas gan skaņdarbu un dziesmu publicēšanā, gan arī aizvien lielākai auditorijai šie ieraksti ir pieejami. Tajā pat gadā sāka tapt arī pārējie blūza mūzikas ieraksti. Blind Lemon Džefersons, kurš ir viens no svarīgākajiem blūza izpildītājiem 1920.gadu sākumā, arī izdod un ieraksta savu pirmo dziesmu. Drīz vien viņa piemēram seko vēl viena no blūza leģendām Čārlijs Patons, kurš arī veic pirmo ierakstu. Tomēr 1929.gadā, kad ASV notiek Lielā depresija, afroamerikāņi piedzīvo vēl vienu migrāciju. Pārvietošanās laikā notiek arī svarīgas izmaiņas blūzā. Izveidojas jauns blūza veids – Čikāgas blūzs, kas ir daudz spēcīgāks un izjustāks kā visi iepriekš jau zināmie blūza žanri.

Sākot ar 40.gadu vidu, uz blūza skatuves parādās arī tādi leģendārie blūza mākslinieki un komponisti kā Mudijs Vaters, B.B.Kings un citi. Viņi sniedz milzīgu ieguldījumu blūza vēsturē, turklāt pilnveido šo žanru, izkopjot dažādas tehnikas. Šajā laikā jau ir tapuši vairāki slaveni blūza ieraksti, izdoti albumi; tāpat arī blūzs vairs netiek spēlēts tikai mājas pasākumos un pagrīdes klubos, bet arī tiek sniegtas dažāda apmēra uzstāšanās. Variējot izpildījumus un tehnikas, kā arī izmantojot ne vairs tikai akustisko, bet arī elektronisko ģitāru, rodas dažādi blūza paveidi, kas vēl vairāk pastiprina un izsaka blūza mūzikas iekšējo domu un spēku. Izcilākie un meistarīgākie blūza izpildītāji dod ietekmi tālāko mūzikas žanru attīstībai, kā arī iedvesmo vēlākas paaudzes slavenus mūziķus. Piemēram, pateicoties blūzam, izveidojas blūzroks, kas kļūst par vienu no spēcīgākajiem un labākajiem blūza paveidiem. Līdz ar to arī unikālu izpildījumu un dziesmas rada tādas pasaulslavenas grupas kā “The Rolling Stones”.

Joprojām ir daudzi blūza izpildītāji, kas nemitīgi attīsta un pilnveido šo mūzikas žanru. Tāpat blūza ierakstu tagadējais skaits nemaz nav izskaitāms. Blūzs ir nozīmīga mūzikas daļa, bez kura ietekmes nevarētu izveidoties citi mūzikas žanri.

Mudijs Vaters

mudijs vaters

Mudijs Vaters ir viens no slavenākajiem blūza izpildītājiem, komponistiem un ģitāristiem, kurš devis milzīgu ieguldījumu šajā mūzikas žanrā. Turklāt ietekme ir joprojām jūtama ne tikai blūza izpildītāju muzikālajos sniegumos, bet arī rokenrolā. Pateicoties Mudija Vatersa dzīves laika sasniegumiem, viņa vārds ierakstīts ne tikai Blūza Slavas zālē, bet arī Rokenrola Slavas zālē; turklāt viņš saņēmis arī Grammy balvu par mūža ieguldījumu.

Mudijs Vaters (īstajā vārdā Makinlijs Morganfīlds) ir dzimis 1915.gadā, Misisipi štatā. Savu skatuves vārdu “Mudijs Vaters” viņš ieguva, kad vēl bija pavisam mazs un spēlējās upes pieduļķotajās peļķēs. Mudija Vatersa tēvs, kurš pats bija fermeris un arī blūza izpildītājs, ģimeni pameta pavisam drīz pēc dēla dzimšanas, tāpat arī 3 gadu vecumā nomira mūziķa māte Berta Džounsa. Līdz ar to audzināšanu uzņēmās Mudija Vatersa vecmāmiņa no mātes puses – Delija Džounsa.

Pirmo mūzikas instrumentu slavenais mūziķis apguva jau 5 gadu vecumā, kad sāka spēlēt mutes harmonikas, turklāt tas viņam padevās ļoti viegli un arī labi. Savu pirmo ģitāru Mudijs Vaters saņēma vien tikai 17 gadu vecumā. Lai gan jaunietis daudz laika strādāja kokvilnas plantācijās, tomēr ikvienā brīvā brīdī viņš trenējās līdz izkopa izcilas ģitārspēles prasmes. 1941.gadā viņš pievienojās ceļojošai grupai, ar kuru kopā arī uzstājās. Drīz vien viņš sāka kļūt atpazīstams mūzikas cienītāju aprindās. Savus pirmos ierakstus Mudijs Vaters ierakstīja kopā ar Alanu Lomaksu un Džonu Vorku, kuri saskatīja mūziķa unikalitāti un talantu. Drīz vien tika ierakstītas viņa dziesmas “Can`t Be Satisfied” un “Feel Like Going Home”.

Pēc pirmajiem ierakstiem Mudijs Vaters pārcēlās uz Čikāgu, kur tēvocis viņam uzdāvināja elektrisko ģitāru. Pateicoties šai dāvanai, radās pavisam jaunas blūza skaņas, jo Mudijs Vaters jau iecienītajām Misisipi blūza skaņām pievienoja elektriskās ģitāras sniegtās priekšrocības, kas skanējumu transformēja citā muzikālā līmenī. Šajā laikā arī tapa ieraksti Mudija Vatersa pazīstamākajām dziesmām tai skaitā “Rollin` Stone”. Drīz vien šī dziesma kļuva tik populāra, ka tās nosaukumu pat deva lielam mūzikas izdevumam. 50.gados Mudijs Vaters uzstājās kopā ar citiem mūziķiem, devās turnejās, līdz 1958.gadā uzstājās Anglijā, kur arī ieguva pasaulslavena mūzikas izpildītāja statusu.

Kopš tā laika Mudijs Vaters uzstājās dažādos pasākumos, sarakstīja daudz populāru blūza dziesmu, kas joprojām tiek izpildītas. No 1972. – 1980.gadam viņš ieguva 6 Grammy balvas par albumiem “They Call Me Muddy Waters”, “The London Muddy Waters Session” un citiem. Četras no viņa dziesmām – “Rollin` Stone”, “Hoochie Coochie Man”, “Got My Mojo Working” un “Mannish Boy” tika iekļautas Rokenrola Slavas zālē. Tāpat viņš saņēma ari vairākas blūza mūzikas balvas, piemēram, par gada tradicionālā blūza albumu. Dzīves laikā viņš sniedza nenovērtējamu ieguldījumu līdz pat 1983.gadam, kad slaveno blūza mūziķi piemeklēja sirdstrieka, kuras dēļ Mudijs Vaters arī nomira. Mudijs Vaters ir neaizmirstams blūza izpildītājs, kurš ietekmējis tādus populārus mūziķus kā Ēriks Kleptons, Džefs Beks, Džonijs Vinters un citus.

Elmors Džeimss

elmore james

Elmors Džeimss ir viena no blūza leģendām, kura dziesmas joprojām ir aktuālas un tām tiek veidotas koverversijas. Viņš bija nepārspējams amerikāņu blūza ģitārists, dziesmu autors, dziedātājs un grupu līderis. Tomēr visvairāk Elmors Džeimss tiek slavināts, pateicoties viņa unikālajai ģitāras spēlei. Tieši tādēļ viņu aizvien vēl dēvē par slaid-ģitāras karali.

Elmors Džeimss (sākotnēji Elmors Bruks) ir dzimis 1918. gada 27. janvārī Misisipi štata Ričlendā. Viņš ir dzimis ārlaulībā 15 gadus vecai meitenei, savai mātei Leolai Bruksai. Nav īsti zināms, kas ir viņa patiesais tēvs, taču tiek uzskatīts, ka Elmora Džeimsa bioloģiskais tēvs ir Džo Villijs “Frosts” Džeimss, kura uzvārdu vēlāk arī slavenais blūza izpildītājs ir pārņēmis. Tāpat arī šī versija ir visticamākā, jo vēlāk Džo pārcēlās dzīvot kopā ar Elmora māti Leolu, kaut arī viņa joprojām bija nepilngadīga.

Pirmā saskare ar mūziku un tieši ģitāru Elmoram Džeimsam bija 12 gadu vecumā, kad viņš patstāvīgi sāka spēlēt ģitārai līdzīgu instrumentu tikai ar vienu stīgu. Pēc tam Elmors Džeimss spēlēja dažādos vietējos pasākumos un dejās ar segvārdu Cleanhead vai arī izmantoja tēva nepilno vārdu – Džo Villijs Džeimss. Tomēr tajā laikā, kad viņš vēl nebija noslēdzis nevienu līgumu ar ierakstu kompāniju un sācis spēlēt plašāka apmēra publikai, Elmors Džeimss vēl nebija arī izkopis īpašo ģitāras spēles tehniku, kuras dēļ šis blūza mūziķis tiek slavināts joprojām. Vēlāk viņš apprecējās ar Minniju Meju, turklāt laulības tika slēgtas vairākkārt.

Sākoties Otrajam Pasaules karam, Elmors Džeimss tika iesaukts ASV armijā, kur pildīja stūrmaņa lomu; tāpat viņš piedalījās Guamas inkvizīcijā. Pēc tam, kad Elmors Džeimss pameta armiju, jo tika atklāts, ka viņam ir smaga sirds kaite, viņš pārcēlās atpakaļ uz Misisipi, kur sāka dzīvot kopā ar savu adoptēto brāli. Tajā laikā slavenais blūza mākslinieks arī izveidoja unikālo un slaveno slaid-ģitāras tehniku. Strādājot brāļa elektropreču veikalā, Elmors Džeimss tika apburts ar elektriskās ģitāras skaņu, taču, tā kā viņam patika izmēģināt ko jaunu, eksperimentu veidā Džeimss izveidoja šo populāro tehniku. Tikai pēc tam, izkopjot ģitāras prasmes, Elmors Džeimss kļuva blūza aprindās ļoti cienīts un pazīstams.

50.gados Elmors Džeimss noslēdza līgumu ar ierakstu studiju, kurā arī tika ierakstītas daļa no viņa populārākajām dziesmām. Mūziķis uzstājās kopā ar citiem blūza izpildītājiem, bieži vien arī kļūstot par priekšnesumu līderi un galveno izpildītāju. Tomēr drīz vien līgums tika lauzts un Elmors Džeimss savas dziesmas rakstīja pie dažādām kompānijām. Šajā laikā ierakstīja arī viņa slaveno “I Believe”. Vēlākajos gados tapa tādi hiti kā ”The Sky Is Crying”, “My Bleeding Heart”, “Stranger Blues”, “Look On Yonder Wall” un citi.

Tieši pašā slavas zenītā, kad bija ieplānotas dažādas tūres ne tikai pa Amerikas Savienotajām valstīm, bet arī Eiropā, 1963.gadā Elmors Džeimss nomira no sirdstriekas. Viņš tika apbedīts Ņūportas Baptistu kapsētā.

Elmors Džeimss ir sniedzis milzīgu ieguldījumu blūza attīstībā, turklāt ne tikai vienā no blūza veidiem, bet dažādos – sākot no klasiskā blūza, līdz pat blūzrokam un citiem paveidiem. Viņa īpašais ģitāras spēlēšanas stils ir ietekmējis daudzus pasaulslavenus mūziķus, piemēram, J.B. Huto, Houndogu Teiloru un citus. Īpaši viņš ietekmēja Džimiju Hendriksu, “The Rolloing Stones” ģitāristu Braienu Džonsu, kurš pat dažkārt sevi dēvēja par Elmo Levisu un pats gribēja būt slavenais Elmors Džeimss.

Roberts Džonsons

roberts dzonsons

Roberts Lerojs Džonsons ir leģendām apvītākais blūza dziedātājs un dziesmu autors. Lai gan pats mūziķis nodzīvoja vien 27 gadus, tomēr viņš tiek uzskatīts par vienu no labākajiem šī mūzikas žanra māksliniekiem. Viņa balss sniegums, ģitāras tehniskā spēle un unikālais komponista talants, lai gan nepadarīja viņu par slavenāko blūza izpildītāju viņa dzīves laikā, tomēr ļāva nokļūt pasaules labāko blūza lielmeistarus aprindās pēc viņa nāves. Roberta Džonsona dziesmas ir kļuvušas par blūza pamatu, bet kura nav iedomājama turpmākā attīstība un izaugsme.

Roberts Džonsons piedzima 1911.gadā un savas dzīves laikā ir daudz cietis tieši no netaisnības un apspiestības, kas vērsta pret afroamerikāņiem. Taču iespējas tieši tas ļāva viņam radīt vienas no visu laiku labākajām blūza dziesmām. Par pašu Robertu Džonsonu atrodams mazs biogrāfisku faktu, taču blūza aprindās klīst leģenda, ka Roberts Džonsons ir pārdevis savu dvēseli pašam velnam. Tiek uzskatīts, ka neatkārtojamo blūza izpildes talantu viņš ir ieguvis tieši šādā veidā. Reiz pēc kādas uzstāšanās Sons Hauss ir viņam teicis, ka, lai gan Roberts ir diezgan labs mutes harmoniku spēlētājs, tomēr viņa ģitārspēles tehniskais izpildījums ir šausmīgs. Tiesa, tā gan ir bijis līdz brīdim, kad Roberts Džonsons uz dažām nedēļām pazuda Misisipi štata Klārklsdeilā. Pēc tam viņš atgriezās, spēlējot ģitāru kā visizcilākais ģitāras meistars, radot tādas skaņas, kas lika visiem izbrīnā vien noskatīties. Leģenda vēsta, ka laikā, kad blūza mūziķis bija uz laiku pazudis, viņš krustcelēs starp 49 un 61 lielceļu ir pārdevis savu dvēseli pašam nelabajam. Atgriežoties viņa ģitāras tehnika bija iespaidīga, kas ļāva viņam kļūt par vienu no izcilākajiem un spēcīgākajiem blūza izpildītājiem. Turklāt apstāklis, ka mūziķis tik agri nomira, vēl tikai pastiprina aizdomas, ka viņš patiešām pārdevis savu dvēseli velnam.

Neskatoties uz to, vai sava īsā mūža laikā Robertam Džonsonam bija dvēsele vai nebija, viņa sakomponētās un ierakstītās dziesmas joprojām tiek atzītas par labākajiem blūza mūzikas paraugiem. Sava mūža laikā Roberts Džonsons daudz braukāja apkārt un uzstājās, spēlējot savas dziesmas visiem, kas vien to vēlējās. 29 dziesmas, kuras viņš sakomponēja un izpildīja, tika ierakstītas laikā no 1936.- 1937.gadam. Ieraksti tika veikti Dalasā un Sanantonio pilsētās. Lai gan sava neilgā mūža laikā, pretēji domātajam,viņš neieguva tādu popularitāti pēc kādas sniedzās, tomēr slavu viņš ieguva 60.gados. Tajā laikā viņa dziesmas izpildīja tādas blūza leģendas kā Mudijs Vaters, Elmors Džeimss, vēlāk pat “The Rolling Stones”. Tāpat arī pēc pirmā pēcnāves slavas viļņa sekoja arī otrais, kad visas viņa dziesmas tika izdotas divos CD, kuri tika pārdoti vairāk kā miljons kopijās. Populārākās Roberta Džonsona dziesmas ir “Sweet Home Chicago”, “I Believe I`ll Dust My Broom”, “Cross Road Blues” un citas.

Roberta Džonsona dzīve aprāvās negaidīti – 1938.gadā viņš tika noindēts. Pastāv uzskats, ka, tā kā viņam ļoti patika izklaidēties ar dažādām sievietēm, tad kāds greizsirdīgs vīrietis ir viņu nogalinājis.

Džons Lī Hukers

Džons Lī Hukers

Džons Lī Hukers ir viens no labākajiem un leģendārākajiem blūza izpildītājiem. Tiek pats uzskatīts, ka mūziķis blūzu ne tikai izpilda un ne tikai dzied – viņš pats ir blūzs. Džons Lī Hukers mūža laikā ir izdevis vairāk kā 100 ierakstu, kuri augsti novērtēti gan ar blūza mūzikas apbalvojumiem, gan Grammy balvām. Muzikāli viņš ietekmējis daudzus slavenus mūziķus un grupas – arī “The Rolling Stones”.
Džons Lī Hukers ir dzimis 1917.gadā, taču ziņas par viņa dzimšanas gadu var būt arī apšaubāmas, jo pats blūza lielmeistars dzīves laikā dažkārt melojis par savu vecumu. Piemēram, ASV armijai viņš teicis, ka ir vecāks, lai kļūtu par zaldātu, jo sievietēm patīkot armijā dienējoši vīrieši. Viņš dzimis Klarklsdeilā, Misisipi štatā – saviem vecākiem bija 11 bērns. Līdz pat četru gadu vecumam, kad viņa vecāki izšķīrās, Džons Lī Hukers pazina tikai gospeļmūziku, jo tēvs bija mācītājs, līdz ar to arī bērni jau no agras bērnības apmeklēja baznīcu, kur skanēja garīgā mūzika. Tomēr pēc tam Džona Lī māte Minnija Remzija apprecējās ar Viljamu Mūru. Patēvs bija tieši tas cilvēks, kurš iepazīstināja Džonu Lī Hukeru ar blūzu. Viljams Mūrs bija blūza dziedātājs un izpildītājs, kurš uzstājās vietējos klubos un bāros. Arī mājās nepārtraukti skanēja labākie tā laika blūza ieraksti. Drīz vien, ietekmējoties no sava patēva, Džons Lī Hukers iemīlēja šo mūzikas stilu – viņš sāka apgūt ģitāras spēli, mācoties no sava labākā parauga. Tāpat arī patēvu apciemoja citi blūza izpildītāji, kas iedvesmoja turpināt apgūt ģitāru un pašu blūza mūziku.

14 gadu vecumā Džons Lī Hukers aizbēga no mājām, kur vairs nekad mūžā neatgriezās. Viņš uzturējās vietās, kur visapkārt skanēja blūzs. Otrā Pasaules kara laikā Džons Lī Hukers strādāja dažādus darbus, piemēram, auto servisos, taču vakaros un naktīs uzstājās dažādos mājas pasākumos. 1948.gadā tika izdots pirmais blūza lielmeistara ieraksts “Boogie Chillen”. Sākot ar šo laiku Džons Lī Hukers sarakstīja vairākas blūza dziesmas, kā arī visu laiku uzstājās dažādos Detroitas blūza klubos. Drīz vien gan mākslinieks saprata, ka ar akustisko ģitāru nav iespējams izpildīt tādu mūziku, kāda skan viņa sirdī un dvēselē, līdz ar to Džons Lī Hukers nopirka elektrisko ģitāru.

Turpmākajos gados Džons Lī Hukers ierakstīja gan singlus, gan pilnus albumus vairākās ierakstu studijās. Tomēr viņš nereti izmantoja arī dažādus pseidonīmus, piemēram, Džons Lī Bukers, Džons Lī Kukers, tāpat arī Džonijs Lī vai vienkārši Džons Lī. Mūziķis kļuva savas dzīves laikā ļoti slavens un leģendārs, tika pat uzņemtas filmas, kurās viņš pats arī piedalījās, piemēram, “The Blues Brothers” (1980). Šajā karjeras posmā viņš arī saņēma vairākas Grammy balvas gan par atsevišķām dziesmām, gan albumiem. Piemēram, “Don`t Look Back” un “The Best Of Friends”.

Džons Lī Hukers nomira 83 gadu vecumā 2001. gadā. Viņš tiek atzīts par 20.gadsimta vienu no spilgtākajiem un labākajiem blūza izpildītājiem, dziedātājiem un komponistiem. Muzikālais ieguldījums šajā mūzikas žanrā ir nenovērtējams, arī ietekme uz tālāko gan blūza, gan roka paaudzi ir neaizstājama.

Blūza karalis – B. B. Kings

bb kings

B.B.Kings, kurš ne par velti tiek dēvēts arī par blūza karali, ir izcils blūza mūziķis, kurš atstājis milzīgu un nenovērtējamu mantojumu blūza mūzikā. Viņš savas dzīves laikā ir izdevis vairāk kā 50 albumus, saņēmis 15 Grammy balvas, uzstājies neskaitāmos koncertos, devies ļoti daudzās koncerttūrēs ne tikai ASV, bet arī Eiropā, tāpat arī gandrīz 30 gadus sniedzis ap 300 šoviem gada laikā. Ar savu mūziku viņš ietekmējis ļoti daudzus māksliniekus, kā arī dzīves laikā ar daudziem no tiem ierakstījis singlus un uzstājies uz vienas skatuves.

B.B.Kings, īstajā vārdā Railijs B.Kings, dzimis 1925.gadā un ir amerikāņu blūza dziedātājs, ģitārists un dziesmu autors. Viņa vecāki bija zemnieki, kas pāris gadus pēc dēla piedzimšanas izšķīrās. Ilgu laiku B.B.Kings dziedāja gospeļus, taču tad viņš iegādājās savu pirmo ģitāru, kuras apguvē ieguldīja milzīgas pūles, lai sasniegtu to pilnību, kāda bija vērojama slavenā blūza karaļa turpmākajā daiļradē. Lai arī pirmā ģitāra ikviena mūziķa sirdī ieņem īpašu vietu, tomēr B.B.Kinga mīļākā ģitāra bija cita, turklāt viņai tika dots arī vārds – Lusilla. Par Lusillu B.B.Kings savu ģitāru nodēvēja pēc kādas uzstāšanās naktsklubā, kur izcēlās kautiņš. Nekārtībām pieaugot spēkā, izcēlās arī ugunsgrēks, līdz ar to visi kluba apmeklētāji tika evakuēti. Arī B.B.Kings steidzās laukā no kluba, bet tad pamanīja, ka aizmirsis savu mīļo ģitāru. Nedomājot par savu drošību, mūziķis ieskrēja degošajā ēkā un atrada savu ģitāru. Pēc tam, kad bija atkal nonācis drošībā, B.B.Kings uzzināja, kāpēc izcēlies kautiņš. Izrādās, ka daži iedzēruši vīrieši sākuši strīdēties kādas sievietes – Lusillas dēļ. Tieši tāpēc arī B.B.Kings nodēvēja savu ģitāru par Lusillu, lai neaizmirstu šo notikumu, kurā varēja arī gūt kādas traumas vai pat zaudēt dzīvību.

Savu skatuves vārdu B.B.Kings ieguva laikā, kad Memfisā strādāja par dīdžeju. Viņu tajā laikā dēvēja par “the Beale Street Blues Boy”, kas drīz vien tika saīsināts par vienkārši B.B.King. Slavu un atpazīstamību blūzā B.B.Kings guva 40.gados, kad sāka strādāt blūza radiostacijā. Drīz vien viņš arī izdeva savu pirmo lielo blūza hitu “The Thrill Is Gone”, kam sekoja vēl daudzas citas populāras un joprojām zināmas blūza dziesmas, piemēram, “Why I Sing The Blues” un “Sweet Little Angel”.

B.B.Kings devās koncertos pa visu pasauli, arī 1994.gadā viņa uzstāšanos varēja klausīties Latvijā. Viņš saņēma ne tikai dažādus mūzikas apbalvojumus, piemēram, tika uzņemts Rokenrola slavas zālē, kā arī ieguva gada labākā tradicionālā blūza albuma balvu, bet ASV prezidents Bils Klintons viņam pasniedz arī Prezidenta brīvības medaļu. 2012.gadā kopā ar citiem mūziķiem viņš sniedza īpašu priekšnesumu pašam prezidentam Barakam Obamam. Leģendārajam blūza karalim 2008.gadā tika atvērts arī viņam speciāli veltīts muzejs; ir sarakstīta arī autobiogrāfija un izveidota filma.

Mūža nogalē, tuvojoties jau 90 gadu slieksnim, B.B.Kings joprojām koncertēja, neraugoties uz pieaugošajām veselības problēmām. Pēdējie koncerti notika pat vēl tikai gadu pirms viņa nāves. 2015.gada maijā blūza karalis un leģenda nomira. Lai gan tuvinieki uzskata, ka mūziķa nāve nebija dabīga, tomēr pierādījumu trūkuma dēļ neviena vaina B.B.Kinga nāvē joprojām nav atzīta. Blūza mūzika mūsdienās vairs nav iedomāja bez šīs blūza leģendas. Pats B.B.Kings uzskata, ka blūzs ir vienkārša mūzika gluži kā viņš pats; taču blūzs nav zinātne, bet gan mistērija, un jebkura mistērija nav tik vienkārša kā izskatās.

Odetta

Odetta

Odetta jeb īstaja vārda Odetta Holmsa ir viena no spēcīgāko balsu īpašniecēm, kura devusi arī nozīmīgu ieguldījumu blūzā. Odetta ir amerikāņu dziedātāja, komponiste, kā arī civiltiesību aktīviste. Pateicoties ieguldītajam darbam cīņā pret rasismu, Odetta tiek saukta arī par “Civiltiesību kustības balsi”, kuras iedvesmota izaugusi vesela civiltiesību aizstāvju paaudze.

Odetta ir dzimusi 1930.gada 31.decembrī Alabamas štatā. Sākumā Odetta neprata spēlēt nevienu instrumentu, viņa pašmācības ceļā mēģināja apgūt klavierspēli, taču diemžēl nesekmīgi – drīz vien ģimene viņai aizliedza to darīt, jo Odettas spēlēšana sagādāja lielas galvassāpes un bija neizturama. Pirmo reizi Odetta blūzu izdzirdēja Lielās Depresijas laikā – būdama vēl maza meitene, viņa kopā ar māti dzirdēja ciešanu un sāpju pilnas dziesmas. Viņa uzreiz iemīlēja šo mūziku un uzskatīja, ka blūza dziesmas ir kā nepadošanās apliecinājums laikā, kad ir tik daudz netaisnības un grūtību.

Kamēr Odetta vēl bija tikai 7 gadus veca, viņas tēvs nomira; līdz ar to ģimene pārvācās uz Losandželosu. Lai gan Odettai ļoti patika dziedāt, viņa neuzskatīja, ka viņas balss ir tik unikāla un viņa pati tik talantīga, lai kļūtu par dziedātāju. Pirmā viņas talantu saskatīja gramatikas skolotāja, kas izdzirdēja meiteni dziedam. Skolotāja vērsās pie Odettas mātes, mudinot meiteni sūtīt pie vokālajiem pedagogiem, lai izkoptu savas dziedāšanas prasmes. Vairākus gadus pēc vokālo nodarbību apmeklējuma, Odetta sāka dziedāt madrigālus, vēlāk iestājās korī. Odetta profesionāli studēja mūziku, taču uzskatīja, ka skola dod tikai teorētiskās zināšanas; īsto pieredzi viņa ieguva dažādos bāros un klubos.
Drīz vien 1956.gadā viņa izdeva arī pirmo albumu “Odetta Sings Ballads And Blues”, kas kļuva par klasiku amerikāņu folkmūzikā. Pēc tam Odetta izdeva vairāk kā duci albumu, kuros tika izpildītas ne tikai blūza dziesmas, bet arī gospeļmūzika, spiričueli un citu žanru dziesmas. Par viņas labākajiem albumiem tiek uzskatīti “Odetta and The Blues”, “Odetta Sings Dylan” un “One Grain of Sand”. Tā kā Odetta ir pazīstama kā “Civiltiesību kustības balss”, tad saprotams, ka ar dziesmu palīdzību gan tekstos, gan ar vienreizējo un neatkārtojamo izpildījumu viņa vērsās pret rasisma izpausmēm, kas vērstas tieši pret melnādainajiem. Viņa piedalījās dažādos politiskos pasākumos un demonstrācijās; par vienu no svarīgākajām uzstāšanās reizēm tiek uzskatīta dziesmas izpilde uz Linkolna memoriāla trepēm pēc Dr. Martina Lutera Kinga ievada.

Savas dzīves laikā Odetta ieguvusi vairākas nozīmīgas balvas, piemēram, 1999.gadā ASV prezidents Bils Klintons viņai pasniedza nacionālo medaļu par nopelniem mākslā, tāpat 2005.gadā viņa saņēma Dzīvās leģendas balvu. Viņas pēdējais albums tika ierakstīts dzīvajā izpildījumā, kad Odettai bija jau 74 gadi; albuma nosaukums ir “Gonna Let It Shine”. Diemžēl slavenā dziedātāja nomira 77 gadu vecumā. Viņa gan cerēja, ka paspēs dziedāt arī jaunā prezidenta Baraka Obamas inaugurācijā, taču nepaspēja un nomira vienu nedēļu pirms šī pasākuma.

Odetta ir devusi milzīgu ieguldījumu muzikālā ziņā. Viņas sarakstītās blūza dziesmas tiek izpildītas joprojām. Viņa iedvesmojusi un ietekmējusi arī tādus pasaulslavenus māksliniekus kā Bobs Dilans, Džoans Baezs un citus.

Blūzroks

blueza roks

Blūzroks ir mūzikas žanrs, kas balstās uz klasisko blūzu, taču tam ir pievienoti tikai rokam raksturīgi mūzikas elementi. Abu divu diezgan atšķirīgo mūzikas stilu vēsture savijusies jau vairākas desmitgades. Ja pārsvarā par labākajiem blūza izpildītājiem atzīst melnādainos afroamerikāņus, tad blūzroku raksturo 60. un 70. gadu baltās rases mūziķi, kuri ietekmējušies no afroamerikāņiem un izveidojuši ļoti populāru mūzikas žanru. Daži no pazīstamākajiem blūzroka izpildītājiem ir grupas “Led Zeppelin”, “The Rolling Stones”, “The Animals”, solo mākslinieki Ēriks Kleptons, Ēriks Bardons un daudzi citi.

Blūzroks kā mūzikas žanrs savu popularitāti un atpazīstamību vien guvis 1960. gados sākotnēji Anglijā un Amerikā. Tradicionālajām blūza improvizācijām un elektriskās ģitāras solo ir pievienoti roka elementi – smagāka, uz rifiem orientēta skaņa. Blūzrokā tiek izmantotas ģitāras – elektriskā un basa -, tāpat svarīga loma ir bungām, kas ļauj veidot akcentus un ritmisko zīmējumu, kas ir raksturīgs rokam. Tomēr blūzrokā nereti tiek izmantotas arī mutes harmonikas. Parasti, izpildot blūzroka dziesmas, viena ģitāra ir domāta ritmam – tiek spēlēti rifi un akordi, taču otra ģitāra (dēvēta par galveno ģitāru), izspēlē dažādus solo gājienus, melodiskās līnijas. Atšķirībā no klasiskā blūza grupām un izpildītājiem blūzrokā vienmēr tiek izmantota basģitāra, kas veido atbilstoši skaļo un smagnēji spēcīgo skanējumu. Vēlāk blūzrokā tiek izmantoti arī citi mūzikas instrumenti, piemēram, klavieres vai hamonda ērģeles, kas piešķir blūzroka dziesmām īpašu un atšķirīgu skanējumu. Blūzroka dziesmās, protams, vadošā loma ir arī vokālam – gan melodiski, gan tembrāli. Tomēr nereti blūzroks tiek izpildīts tikai instrumentāli, jo vadošās ģitāras izpildījums var aizstāt vokālu.

Strukturālā ziņā blūzroks balstās uz blūza elementiem. Tiek izmantota tradicionālā divpadsmit taktu akordu progresija – tonika, subdominante un dominante. Tomēr ritmiskā ziņā blūzrokā tiek izmantoti roka elementi; ja blūzā izmanto tripletus, tad blūzroka pamatā ir tradicionālie roka ritmi. Parasti dziesmas tiek rakstītas mažorā, bet, protams, ir arī minora dziesmas, piemēram, “Black Magic Woman”. Blūzroks atšķirībā no blūza tiek izpildīts ātrākā tempā, turklāt skanējums ir līdzīgāks rokam.

Viens no agrīnajiem slavenākajiem blūzroka izpildītājiem ir Džons Majals, kurš popularitāti guva 60. gadu vidū. Tāpat daudzi pasaulslaveni rokmūziķi, piemēram, Miks Džegers ir ietekmējušies no šī un arī citiem blūzroka māksliniekiem. Blūzrokam kļūstot aizvien populārākam, attīstījās arī citi mūzikas žanra virzieni. Ietekme no blūzroka ir, piemēram, hārdrokam, smagajam metālam, psihodēliskajam rokam un citiem žanriem.

Pazīstamākās un tipiskākās blūzroka žanra dziesmas ir “Whiskey Headed Woman”, kuru izpilda Tomijs Bolins, Rorija Galahera “Bad Penny”, Ērika Kleptona izpildītā “Have You Ever Loved A Woman”, “The Sky Is Crying”, kuru oriģināli izpilda Stīvijs Rejs Vons, Džonija Vintera izpildītā “Be Careful With A Fool” un daudzas citas populāru blūzroka mākslinieku izpildītas dziesmas.